2013.gada 06. maijs, Vārpa. Katru garu nepamatoti garās svētku dienas liek cilvēkiem garlaikoties un darīt muļķības. Apgalvojumu gatavs pamatot ar ikgadējiem novērojumiem, ka tieši šajā laikā deg pļavas un krūmāji apkārt Jelgavas lidostai. Šī vieta nav apdzīvota un to apmeklē mazs iedzīvotāju skaits. Cerēt, ka uguns rodas nejauši ir diezgan muļķīgi.
Dūmus no ugunsgrēkiem varēja pamanīt Jelgavas centrā. Devos gar Driksas krastu, lai izlūkotu bēdas apmērus. Tīri vizuāli dega visa ziemeļu lidostas platība , kura robežojas ar Jelgavas novadu un apdzīvotu vietu Vārpa.
Nokļūstot, līdz dambim, kas nošķir Jelgavas pilsētu un novadu, nonācu nepatīkamā situācijā. Ar skaļu rukšanu vējš nesa uguni uz manu pusi. Pats es tiktu prom, bet nonācu vietā, kur stāv divas privātmājas, kuras izskatās uzkoptas un nepamestas.
Māju saimniekus blakus manīt neizdevās. Garām braucošas mašīnas vadītājs izsauca ugunsdzēsējus, bet es zvanīju māju īpašniekiem, kuri apzinīgi atstāj tālruņa numuru uzrakstītu uz šķūnīša. VUGD dispečere pateica, ka šobrīd nav nevienas brīvas mašīnas, bet mājas saimniece solījās zvanīt kaimiņam, jo pati netiek.
Paliku viens ar uguni un nedaudz apmulsu. No vienas puses nāk uguns siena, no otras – viens pats ar to netiktu galā un mājas iespējams aizdegtos. Pēc brīža vējš mainīja savu virzienu un varēju atviegloti nopūsties.
Vēl pēc kāda laika ieradās mājas saimnieces sūtītie palīgi – divi vīri, kuri ikdienā strādā autoservisā. Kamēr vējš nebija mainījis virzienu, viņi piedāvāja aizdedzināt zāli pretplūsmā, lai uguns nenonāk līdz ceļam, kurš šķir māju no lauka. Vējš atkoda mūsu viltīgo plānu un savas brāzmas raidīja mūsu virzienā. Plāns izgāzās un nu atlika vien vaktēt, lai uguns nepāriet pāri ceļam, kur stāvēja šķūnis ar sienu.
Mūsu acu priekšā varējām vērot cik viegli uguns pārmetas no vienas lauku malas uz otru. Neko paspēt izdarīt vienkārši nav iespējams. Pāris sekundēs pērnā zāle aizdegas tik spēcīgi, ka tai vairs nevar pieiet klāt. Brīžiem vējš uzpūta tik spēcīgi, ka kvēlojošā zālē lidoja tieši uz šķūni.
Par mūsu laimi ieradās ugunsdzēsēji, kuri 15-20 minūšu laikā tika galā ar uguns gaili. Palīdzējām viņiem satīt atpakaļ šļauku un tikmēr izklausījām viņu stāstu par to, ka deg visur un viņi bez apstājas braukā apkārt un mēģina apturēt stihiju. Visu šo laiku dispečere bez pārtraukuma ziņoja par nodzēstām platībām un par jaunām aizdegšanās vietām.
Jūs domājiet, ka es aicināšu nededzināt kūlu? Nē, atbildīgās iestāde to dara pietiekami bieži un daudz. Es drīzāk aicinātu veidot brīvprātīgās brigādes, kuras varētu savlaicīgi reaģēt uz aizdegšanas gadījumiem un nodzēst tos pirms tie pārvērtās lielā nelaimē. Ugunsdzēsēji nespēs vienmēr palīdzēt savlaicīgi, jo viņi nav nekādi burvju mākslinieki. Atbildība par savu zemi ir jāuzņemas tās iedzīvotājiem un tā ir bijis vienmēr.
Ierakstīt komentāru